Dzīvžogs kā dzīvā glezna

Kad uz zemesgabala plānots iekārtot dzīves vietu un radīt dārzu, pēc kopējā ainavas projekta pabeigšanas (dažreiz arī pirms tā) viens no sākotnējiem darbiem ir teritorijas norobežošana no apkārtnes. Norobežojums rada ne tikai privātas telpas izjūtu, bet arī pasargā no ārējo faktoru iedarbības. Tas ir būtiski gan pilsētvidē, gan laukos.

Ar nožogojuma palīdzību iespējams radīt arī savu iekšējās teritorijas mikroklimatu, kas dod iespēju veidot stādījumus arī no mazāk ziemcietīgiem augiem. Taču tas vēl nav viss – jūsu dzīvžogs var kļūt arī par multifunkcionālu dzīvo gleznu!

 

Dzīvžogu vēsture un ko no tās varam mācīties

Pieejamie vēsturiskie dati liecina, kādi dzīvžogi bija Bronzas laikmetā (no 2000. – 500. gadam p.m.ē.). Tajā laikā mežu masīvu klātās teritorijas bija daudz vairāk kā mūsdienās. Attīstoties lauksaimniecībai, arvien lielākās platībās tika izcirsti meži. Lauku robežu nodalīšanai tika atstātas tur jau augošā meža joslas.

Teritorijās, kur mežu nebija, cilvēki, veidojot arvien jaunas apdzīvotas vietas, paši sēja un stādīja norobežojošos stādījumus. Šie cilvēku veidotie dzīvžogi savā ziņā bija līdzīgi pieminētajām meža joslām – tie bija daudzu augu kopums, kuri savstarpējā simbiozē augot un viens otru papildinot, prasīja minimālu kopšanu.

Augu dažādības ziņā šie senie dzīvžogi lielā mērā pārspēj tos dzīvžogus, kādus pārsvarā veidojam mūsdienās, kad dominē pāmatā tikai viena kultūra (piemēram, tūjas, vilkābeles vai egles). Savukārt Bronzas laikmeta dzīvžogos varēja būt simtiem un pat tūkstošiem dažādu augu vienkopus.

 

Nožogojuma galvenās funkcijas mūsdienās

Arī mūsdienās dzīvžogu izmanto teritoriju norobežošanai. Atkarībā no nožogojuma veida un izmēra, tam ir šādas pamatfunkcijas: īpašuma ārējo robežu izcelšana un vizuāla barjera, trokšņu un dūmgāzu iekļuves mazināšana, vides pasargāšana no robežu šķērsošanas (gan no cilvēkiem, gan dzīvniekiem).

Arī teritorijas iekšpusē dzīvžogs var būt interesants dārza telpu veidojošais elements, kas atdala zonas un veido dažādas telpas, rada fonu citiem stādījumiem, izceļ un papildina puķu dobes, dārza arhitektūras formas, piemēram, strūklakas, skulptūras.

Nožogojums lieliski kalpo arī teritorijas iekšējā mikroklimata veidošanai un uzturēšanai. Tas pamatā saistīts ar vēja plūsmas ātruma samazināšanu, un līdz ar to – tā saukto “siltuma kabatu” veidošanos. Arī ziemā, aizvējā temperatūra būs augstāka kā atklātākā laukā. Tāpēc varam eksperimentēt un šajās vietās iestādīt vairāk siltuma mīlošus augus.

 

Kā saprast, kādu labāk izvēlēties – parasto žogu, dzīvžogu vai abus kopā?

Situācijas un vajadzības ir dažādas, tāpēc viena atbilde visiem gadījumiem nederēs. Ieskatīsimies mazliet dziļāk katrā no šiem variantiem.

 

Parastais žogs

Tā viens no lielākajiem plusiem ir ātrā uzstādīšana - iespēja īsā laikā norobežot teritoriju. Žogu varianti pieejami plašā izvēlē – pēc katra prasībām, patikas un iespējām. Žogs, atšķirībā no dzīvžoga, parasti ir daudz šaurāks, attiecīgi tas aizņem mazāk vietas, kas ir būtiski nelielās teritorijās. Lielāku žogu dažādību mēs varam redzēt ap privātmāju teritorijām pilsētās, piepilsētās vai pagastu centros.

Savukārt laukos, kur jānorobežo būtiski liekākas teritorijas, viens no populārākajiem žoga veidiem ir metāla siets, kas stiprināts pie koka vai metāla stabiem.

Ierīkojot parasto žogu, dizaina ziņā ir diezgan plašas iespējas izpausties – gan materiālu un formas, gan krāsu izvēlē.

 

 Žogs ar vārtiem no Zviedrijas ziemeļos augošām eglēm, kam raksturīga liela koksnes izturība

 

Ja neatrodas, kas patīk, varam žogu uztaisīt paši - nokrāsot un pat apgleznot pēc sirds patikas! Protams, ievērojot vietējās pašvaldības saistošos noteikumus.

Tomēr parastā žoga būtiski mīnusi ilgtermiņā ir laika un naudas ieguldījumi tā remontā un daļējā vai pilnīga nomaiņā. Pie kam parastā žoga vērtība, atšķirībā no dzīvžoga, ar laiku samazinās.

 

Parastais žogs un dzīvžogs kopā

Izvēle par labu gan vienam, gan otram, ir bieži sastopama. Pirmkārt, tiek uzstādīts parastais žogs. Nereti žogs ir daļēji vai pilnībā caurredzams, tāpēc tam paralēli iestādīta dzīvžoga rinda, kas norobežo arī vizuāli. Šādam dzīvžogam pārsvarā tiek izvēlētas tūjas, retāk kadiķi, vilkābeles, skābārži, īves u.c., lielākās platībās - arī egles. Vairāk pamanāmi un skaistāki ir dzīvžogi, kuros kombinēti dažādi augi ar atsķirīgu formu, lapu vai skuju toni, ziedoši un pat augļus dodoši.

 

Dzīvžogs

Vārds “dzīv-žogs” jau pats par sevi liecina, ka tas ir kaut kas dzīvs. Tātad pastāvīgi mainīgs.

Atšķirībā no parastā “nedzīvā” žoga, dzīvžoga vērtība ar katru gadu pieaug. Tas kļūst lielāks, kuplāks, izteiksmīgāks un skaistāks. No maza dzīvžodziņa var izaugt milzīgs dzīvais mūris, kurš priecēs jūsu ģimeni pat vairākās paaudzēs.

 

Parastās egles (‘picea abies’) dzīvžogs stādīts vienā rindā

 

Dzīvžogs – dzīvā glezna

Ja vietas pietiek, var ļauties savai iztēlei un dzīvžoga joslā sastādīt dažādus kokus un krūmus tuvu vienu otram. Tādējādi iespējams radīt krāšņu dzīvo gleznu, kas pastāvīgi būs mainīga visa gada garumā, priecējot un iedvesmojot tur dzīvojošos cilvēkus!

 

Dažādu koku un krūmu josla - multifunkcionāls un skaists dzīvžogs

 

Šādā veidā, kad dzīvžogā sastādam dažādus kokaugus, mēs iegūstam vēl papildus labumu – koki ar laiku izaug, un daļu no tiem varam nozāģēt un izmantot pēc vajadzības – gan kā kokmateriālu, gan malku mājas apsildei. Kad vajadzīgs, stādījumus papildinam ar jauniem kokiem un krūmiem, tādējādi nodrošināt pastāvību ilgtermiņā.

Dažādu koku un krūmu kopums dod iespēju tur dzīvot putniem un labvēlīgiem kukaiņiem, kas aizsargās citus dārza stādījumus. Nektāraugi piesaistīs bites, kuras papildinās medus krātuves savos stropos. Ja būsiet dzīvžoga joslu papildinājuši ar augļu kokiem, tad gūsiet arī gardus, veselīgus augļus un ogas.

Šādā veidā teritorijas norobežojums vienlaikus kļūst par multifunkcionālu, dažādu labumu dodošu dārza daļu - desmitgadēm un pat simtgadēm uz priekšu. Protams, kā jau minēju – tas iespējams, ja ir pietiekoši liela zemes platība. Piemēram, ja savai dzīves vietai izvēlaties 1 hektāra lielu zemesgabalu, un multifunkcionālā dzīvžoga stādījumiem atvēlat 5 m platu joslu, tad kopumā pa visu perimetru tas aizņems ap 0,2 ha, tātad piektdaļu no visas platības. Vēl atliks 0,8 ha, kur ierīkot pārējo vajadzīgo. Var veidot arī šaurāka šāda tipa dzīvžogu, kad dažādi kokaugi tiek stādīti tikai vienā vai divās rindās, tuvu viens pie otra.

Savā zemesgabalā es multifunkcionālo dzīvžogu sāku veidot, stādot parasto egļu (‘picea abies’) rindu. Attālums no stumbra līdz stumbram – no 0,5 m līdz 1 m. Sākotnēji vēlos izveidot dzīvniekiem necaurejamu dzīvžoga joslu, kuru pēc tam paplašināšu, papildinot ar dažādiem gan lapu, gan skuju kokiem un krūmiem. Mainoties sezonām, līdzi mainīsies arī to lapotne, un krāsas. Līdz ar ko iegūšu dzīvu un krāšņu gleznu vairāku simtu metru garumā!

Pēc vajadzības – ja egļu rinda nākotnē dos pārāk lielu ēnu, es to veidošu, iegūstot vēlamo izmēru un formu, vai arī nozāģēšu un izmantošu kā kokmateriālu. Pārējie koki un krūmi dzīvžogā būs jau pieaugušāki un pietiekoši blīvi saauguši, lai norobežotu teritoriju no dzīvnieku šķērsošanas.

 

 Parastās egles (‘picea abies’) ilgtermiņā cirpts un veidots dzīvžogs

 

Izvēloties dažādu koku un krūmu stādus dzīvžogam, būtiski ņemt vērā kāds būs to izmērs nākotnē, kā saule izgaismos stādījumus, kāds ir dažādo augu augšanas ātrums, kā blakus augošo koku un krūmu radītais noēnojums ietekmēs to augšanu, kad un kā mainīs lapotni un kā iekrāsosies.

Veidojot dzīvžoga joslu kompozīciju, jāņēm vērā arī to savstarpējo saderību. Piemēram, jo vairāk skujkokus izvēlēsieties dzīvžogam, jo skābāku augsni tie veidos sev tuvumā. Attiecīgi jāsaprot kādus lapu kokus un krūmus var stādīt blakus.

Veidojot dzīvžogu no dažādiem augiem, ir jāvelta vairāk laika tā plānošanai, jāpārdomā viss pietiekoši detalizēti. Ja ir vajadzība pēc dzīvniekiem necaurejama dzīvā mūra, tad jāveido koku un krūmu stādījumi, kas būs ne tikai skaisti, bet arī aizaugs pietiekoši blīvi.

Ārējā malā stādāmi tie koki un krūmi, kuri nav tīkami savvaļas dzīvniekiem. Lielāko postu šie dzīvnieki parasti nodara nograužot jaunos dzinumus un mizu, kā arī ar ragiem to norīvējot un aplaužot zarus. Savvaļas dzīvnieki neskādēs vai mazāk skādēs šādus kokaugus: bērzs, alksnis, skābais ķirsis, lazda, kastaņa, egle, pīlādzis, plūškoks, sarkanlapu kļava, melnalksnis un baltalksnis, kaukāzu plūme, vilkābele, korinte, robīnija, ceriņš, filadelfs (jasmīns), grimonis, parka roze, spireja, irbene, dzeltenā karagana, kazene, bārbele, upene, jāņoga, ērkšķoga.

Multifunkcionāla dzīvžoga radīšana prasa krietni vairāk laika kā, piemēram, tūju dzīvžoga izveide. Toties ilgtermiņā sākotnējie ieguldījumi daudzkārt atmaksāsies. Iegūsiet gan dzīvu mūri ap jūsu teritoriju, gan kokmateriālu, gan augļus, gan nektāru medum, gan lielāku dārza aizsardzību no kaitēkļiem, un tas viss veidos jūsu unikāli skaisto, dzīvo un mainīgo gleznu!

 

Lapu koku dzīvžoga josla nodala graudaugu lauku no teritorijas iekšpusē

 

 

  

Šajā rakstā izmantotas bildes no privātā arhīva un shutterstock.

Raksts publicēts arī Delfi portālā:

https://www.delfi.lv/majadarzs/pagalms/daildarzs/dziva-glezna-ar-vairakiem-ieguvumiem-kadu-dzivzogu-izveleties-un-ka-to-izveidot.d?id=55197422

https://rus.delfi.lv/domsad/sad-ogorod/zelenaya-izgorod-kakie-rasteniya-dlya-nee-vybrat-i-kak-ih-sochetat.d?id=55249680